Mettasutta
“Karaṇīyamatthakusalena,
Yanta santaṁ padaṁ abhisamecca;
Sakko ujū ca suhujū ca,
Sūvaco cassa mudu anatimānī.
Santussako ca subharo ca,
Appakicco ca sallahukavutti;
Santindriyo ca nipako ca,
Appagabbho kulesvananugiddho.
Na ca khuddamācare kiñci,
Yena viññū pare upavadeyyuṁ;
Sukhino va khemino hontu,
Sabbasattā bhavantu sukhitattā.
Ye keci pāṇabhūtatthi,
Tasā vā thāvarā vanavasesā;
Dīghā vā ye va mahantā,
Majjhimā rassakā aṇukathūlā.
Diṭṭhā vā ye va adiṭṭhā,
Ye va dūre vasanti avidūre;
Bhūtā va sambhavesī va,
Sabbasattā bhavantu sukhitattā.
Na paro paraṁ nikubbetha,
Nātimaññetha katthaci na kañci;
Byārosanā paṭighasañña,
Nāññamaññassa dukkhamiccheyya.
Mātā yathā niyaṁ puttam
Āyusā ekaputtamanurakkhe;
Evampi sabbabhūtesu,
Mānasaṁ bhāvaye aparimāṇaṁ.
Mettañca sabbalokasmi,
Mānasaṁ bhāvaye aparimāṇaṁ;
Uddhaṁ adho ca tiriyañca,
Asambādhaṁ averamasapattaṁ.
Tiṭṭhaṁ caraṁ nisinno va,
Sayāno yāvatāssa vitamiddho;
Etaṁ satiṁ adhiṭṭheyya,
Brahmametaṁ vihāramidhamāhu.
Diṭṭhiñca anupaggamma,
Sīlavā dassanena sampanno;
Kāmesu vinaya gedhaṁ,
Na hi jātuggabbhaseyya punaretī”ti.
Mettasuttaṁ aṭṭhamaṁ.